Ķīniešu kultūras būtība – porcelāns

Smalki, kraukšķīgi un caurspīdīgi. Pirms daudziem gadiem deja starp mālu un uguni radīja taustāmu mākslas darbu: porcelānu.

Liesmas cepļos ap Ķīnu deg jau kopš Sja un Šaņu dinastijām (aptuveni 21. gs.-11. gadsimts pirms mūsu ēras). Pa ceļam dzima porcelāns.

Porcelāns ir keramika, kas izgatavota, karsējot izejvielas. Bieži vien Ķīnas akmens un kaolīna mālu sajaukums krāsnī līdz 1200 grādiem pēc Celsija. Temperatūra ir porcelāna ražošanas atslēga. Izejot cauri izgudrojuma ugunij augstā temperatūrā, porcelāns piešķir lielāku izturību, lielāku caurspīdīgumu un krāsu dzīres.

Keramika tika reģistrēta Čaodžou jau pirms 6000 gadiem neolīta periodā. Tanu dinastijas laikā Čaodžou jau bija liela mēroga keramikas ražošana, un tur parādījās zemglazūras plankumainais brūns porcelāns. Četras cepļu vietas Čaodžou tika uzceltas Tanu dinastijas laikā, un lielākā daļa izrakto relikviju bija ikdienas zilais seladons. Porcelāna korpuss ir pelēks, embrijs ir biezāks, karstums nav augsts, tekstūra ir rupja un irdena.

Glazūras krāsa pārsvarā ir zaļa glazūra, zaļa dzeltena glazūra, trīs veidu mērces brūnā glazūra, izstrādājumu forma ir: bļoda, trauks, katls, krūze, katls, baseins, spilvens un tā tālāk.

Porcelāns ir bijis arī kultūras apmaiņas nesējs Līdzās Ķīnas zīdam un tējai porcelāns bija viena no pirmajām precēm, kas ieguva pasaules tirdzniecību.

Apceļojot pasauli pa seno jūras zīda ceļu, porcelāns ieguva lielu popularitāti Eiropas karalisko ģimeņu un augstāko slāņu vidū, kuri bija aizrāvušies ar šiem skaistajiem traukiem, kurus viņi nosauca Ķīnas vārdā — produktu, ko varēja ražot tikai Tālajos Austrumos.

Porcelāns sākās kā praktisks trauks un attīstījās mākslas darbos. Pat tad, kad porcelāns ir sadragāts gabalos un aprakts dziļi dubļos, porcelānam piesaistītās kultūras vērtības nekad neizklīstu kā ar abām rokām taustāmas atmiņas, porcelāns ir taustāma vēsture.